Dažkārt iekšējā balss nemitīgi kliedz paveikt kādu rokdarbu, kas priecē acis un sirdi! Nu tad tapa kārtējie zābaciņi pašiem mazākajiem nēsātājiem.
Man adīšana ir kā meditācija, nomierina nervus, adot tiek sakārtotas domas, protams tikai tad, ja nav jāskaita valdziņi, bet kā jau iepriekš esmu rakstījusi, čībiņu adīšana sagāda neizmēramu prieku un gandarījumu, ka bieži skatos uz paveikto darbu un pati priecājos. Un vēl vairāk patīk citu rokdarbnieču darbi, no kurām smeļos iedejas un iedvesmu!
Klusajā un mierpilnajā svētku gaidīšanas laikā tapa dāvana mammai. Divi balti enģeļi, kuri rotā puķu dārzu pie mājas, priecē un sasilda mājinieku un garāmgājēju sirdis ar savu burvību un spožumu.
Pēdējos gados manas dzimtās mājas piedalās Ziemassvētku noformējuma konkursā, ko rīko pašvaldība, tāpēc šogad nācās krietni pacensties, jo citos gados darinātie rotājumi jau ir savu nokalpojuši.
Darbs nebija viegls, materiāls
ar kuru strādāju bija ciets un nepakļāvīgs. Bet visas pūles bija tā vērtas, rezultāts fantastisks. Darba procesā nemitīgi prātā zibsnīja iedomas par galarezultātu. Protams, tas nedaudz atšķiras no tā, kāds bija iztēlē, ne tik labs, bet nav arī slikts.
