Dzejoļi par burtiņiem

Arvīds Grigulis „Pirmā svītriņa”

 [ 1; 237]

Kas to būtu domājis,

Kas to būtu ticējis,

Ka šī mazā svītriņa

Ir tik traki nikīga!

Velc tu viņu šitin tā,

Viņa atkal griežas tā.

Un, ja sānus paskatās,

Tā gandrīz vai noguļās.

Ja vēl runcis pieglaužas,

Svītra cilpā sagriežas.

Bet, ja cieši saņemas.

Iznāk tīri tā nekas.

Tici droši – labi ies,

Ja vien čakli mācīsies!

Jāzeps Osmanis „Punktiņs uz I”

 skolēna stāsts [1;238]

Kad mācījos es rakstīt

Ar tēva zīmuli,

Tad vilku tikai svītriņas

Un teicu :”Tas ir i!”

Tēvs nogrozīja galvu:

Vai tu vēl nezini-

Kas darbu labi darīt māk,

Tas punktu liek uz i!

Bet tad es pēkšņi saku!

Ko runāt vairs par i,

Gandrīz uz katra burta

Nu rādās punktiņi.

Gandrīz uz katra burta

Nu rādās punktiņi,

Bet punktu tīšām neliku

Es vienīgi uz i.

Tēvs bārās, bet es tiepos

Un neklausījos vis,

Tēvs teica, ka es esot

Viens spītīgs āzītis.

Jo lielāks pats es augot,

Jo augot radziņi...

Gan skolā ragus lauzīšot

Ar nepareizo i!

Nu esmu skolā mācījies,

Vairs neesmu es mazs,

Man visas rakstu zīmes jau

Ir labi zināmas.

Tēt, skaties, esmu teicamnieks,

Nu punktiņs ir uz i,

Tu lūdzu, mani nesauc vairs

Nekad par āzīti!

Inese Zandere „Burtu tārpiņš.”

 [1; 222]

Rāpo, rāpo, rāpo, rapo

Rāpo , rāpo, tarpiņš mazs

Rāpo, rāpo, rapo, rāpo

Kuram garšo grāmatas.

Reiz dzīvoja kāds tārpiņš

Kas ēda grāmatas

Viņs lasīt nemācēja

Bet burtus grauza tas.

No rīta agri brokastīs

Tārps ēda ā un bē

Tad nosnaudās vel kādu brīd

Un nogaršoja cē.

Kad pusdienlaikā kļuva karsts

Un apetīte klāt

Tad burtiņus no dē līdz pē

Viņš spēja notiesāt.

Bet vakariņas ēdot

Tārps tikai jau līdz vē

Ja naktī sagribējās ēst

Tam atlika vēl zē

Viss alfabēts nu iekšā

Bij tārpa vēderā

Un dziesmiņu par sevi

Viņš sacerēja tā:

Rāpo, rāpo, rāpo, rapo

Rāpo , rāpo, tarpiņš mazs

Rāpo, rāpo, rapo, rāpo

Kuram garšo grāmatas.

Vija Gune „Burvju mežs” [1;226]

Kad atver vāku grāmatai-

Tur stāv aiz burta burts.

Tu, burvju meža ieejot,

Pats paliec nenoburts.

Kad dziļāk ej un ieskaties,

Tur vārds aiz vārda stav.

Drošš vārdu mežā ej un re:

Starp tēliem esi jau.

Tur noslēpums kā kaķa acs

Caur tumsu zaļi spīd...

Ej vārdu mežā, skaties pats,

Ko proti ieraudzīt.

Ojārs Vācietis

”Miega dziesma grāmatai”

[1; 227]

Noliec gulēt

Rātnos un nerātnos burtus,

Lai var pasaka aizmigt.

Noliec visas pasakas gulēt,

Lai vari gulēt pati

Aizver ciet visas lapas

Un krāsaino vāku

Pagriez uz otru pusi

Lai man nav uz tevi jāskatās

Es sēdēšu klusi,

Kamēr būsi aizmigusi.

Vitauts Ļūdēns

„ Kad grāmatu lasu.”

[1; 232]

Kad par rūķīšiem lasu

Kad par rūķīšiem lasu,

Tad visa pasaule

Ir rūķīšu pasaule

Kad par milžiem lasu,

Kad par milžiem lasu,

Tad visa pasaule

Ir milžu pasaule

Kad par zaķiem lasu,

Kad par zaķiem lasu

Tad visa pasaule

Ir zaķu pasaule.

Kad grāmatu lasu

Kad grāmatu lasu,

Tad tik daudz pasauļu

Pieder man.

Jāzeps Osmanis „Grāmata”

[1; 228]

Ābece un burtnīcas

Pirmās klases solā!

Nu es neesmu vairs mazs,

Es jau eju skolā!

Acis raugās grāmatā,

Rokas glāsta vāku:

Tagad tu man būsi tā

Kas dos prasmi, māku!

Vienmēr tevi ņemšu līdz

Tā kā mīļu draugu.

Tev man tagad jāpalīdz,

Lai vēl lielāks augu!

Valdis Lukss „Lasīt jāprot.” [1; 229]

Lasīt ir jāprot! Nav labi tā, -

Ne burta ja nepazīst grāmatā!

Gadīties var tā kā Andrejam,

Kad vakar pēc maizes bij jāiet tam...

Neprata izkārtnes saburtot –

Neprata lasīt kā draugi prot.

Iegāja veikalā kādā –

Paties –

Daudz tur bij ko skatīties.

Pēkšņi viens prasa:

-         Kā tad mums būt, -

-         Lūdzu, vai bārdu jums, jaunekli, skūt? –

-         Nu tikai redz viņš – nelaime tā –

-         Iegājies bija viņš

frizētavā...

Rainis „Grāmata” [1;215]

Kas visu izteic bez mēles?

Man saka: tā grāmata,

Ar viņu labākās spēles

Un mīļākā saruna.

Nu te ta uz galda uzlikta,

Bet ne nieka tā nesaka.

Varbūt tai kauns.

Pie auss to pielikšu.

Nu ,grāmatiņ, stāsti kas jauns!

Nekā es nedzirdu.

Ar mani gan tik mānījās.

-         „ Nē, grāmatā visu dien jāmācās!

Tad varēsi pavadīt sarunās!”

Nu ne, tad labāk ar sunīti skrienu,

Nekā grāmatā skatos visu dienu.

-         „ Un muļķis kā sunītis paliksi,

Tevi arī saukās par taksīti.”

To ne!

Leons Briedis „Burtiņš A” [1;216]

Pašā rīta agrumā

Pazuda mums burtiņš A.

Šķīrām, šķīrām grāmatā –

Neatradām burtu A.

Meklējām to istabā,

Bēniņos un pagarabā –

Kur tu esi, burtiņ A?

Šurpu turpu pagalmā,

Pat uz ielas izskrējām –

Ķer nu vēju laukā, jā!

Burtiņ A, klau, burtiņ A, -

Nu kā tad tā!!!

Tikai tad, kad vakarā

Saldi nožāvājās kāds,

Atradās mums burtiņš A.

Jānis Baltvilks „Burvju durtiņas!” [1; 217]

Buri, buri – burtiņi

Jā, jā, jā!

Tās ir burvju durtiņas,

Pa kurām ieiet var

Grāmatā.

Ja tu proti slēgt

Visas trīsdesmit trīs,

Tad nāc man līdz!

Andrejs Balodis „Grāmata” [1;224]

Balts, balts tīrums,

Melnas, melnas

Aitiņas

Gudram ganam

Ganāmas

Māsiņa

Bralītis –

Tie tie ganiņi

Tie tās aitiņas nogana

-         saki, saki,

Puisīti, -

Kas tas par tīrumu,

Kas tās par aitiņām

Ganāmām?

-         Tie, tēti, burtiņi,

Smalki, smalki

Ievīti,

Tā bērnu mīlule –

Grāmata!

 Jānis Baltvilks „Apoga alfabēts.” [1;218]

Apogs atmostas un prāto:

Alfabēts būs jāatkārto.

Apsis glābjoties no sala,

Ātri ileien siltā alā!

Bebra bērni mālus stampā;

Bebriem jāsalabo dambis.

Cielaviņa tek pa ceļu,

Cirtains kāpurs prtī veļas

Čiekurs nokritis no zara,

Čuņčiņs par to dikti baras.

Dižens dundurs dienas vidū

Dūkdams dadzim apkārt lido.

Egļu mežā vienai bekai

Esot piekususi peka.

Foreli no straujās upes

Fotogrāfēties lūdz krupis.

Grundulis ar akmeņgrauzi

Gudro starutā auzdēt auzas.

Ģirlicis pēc dziesmu kara

Ģenģeriski griežas zarā.

Hortezija puķu podā

Halvu ēd no zelta bļodas.

Irbe āboliņa laukā

Irbēniņam knābi slauka.

Īvei pāri nolīst lietus,

Īve neizkust no vietas.

Jaunas dienas jaukā rītā

Jāntarpiņš dzēš lukturīti.

Kurmja apakšzemes mājā

Kālis iekāpis ar kāju.

Ķīris nevar noķert ķīsi

Ķīrim makšķere par īsu.

Lakstīgala līkā lazdā

Laipni pačalo ar starzdu.

Ļoti daiļai diļļu meitai

Ļauna usne sadzeļ kleitu.

Mušas mušmirei met loku,

Mušmire met šīm ar roku.

Nātre nebaidās ne nieka

Ne no gliemeža, ne sliekas.

Ņipri sunuki ar mieru

Ņurkāt vakariņās sieru.

Ozoliem un citiem kokiem

Odi patikt prot ar jokiem

Paparde ar piparmētru

Pieliecas un pārlaiž vētru.

Raivi rubenēni rasā

Rubeņmātei putru prasa.

Saule skudru saimi silda

Skudras taisa smilgu tiltu.

Šalkojošiem ošiem pāri

Šodien šaudās koša spāre.

Tārtiņš tekalē gar starutu

Tramda taurenīšu tautu.

Upe mutuļo un griežas,

Un ar baltam putām šķiežas.

Ūdris sprukno ūdens laukā,

Ūsas putina un slaukās.

Veca vārna paņem kurvi,

Vēžot aizlido uz purvu.

Zaķis, zāli grauzdams, mana

Zaļā pļavā zilu zvanu.

Žagata no meža steidzas,

Žagars knābī, stāstiņs beidzas.

Valdis Lukss „Gadās” [1; 230]

-         Seja. Sija, -

Lasa Vija,

Pirkstiņs mazs pa lapu slīd.

-         Sija...Sija...

Kā tur bija? –

Piliens jau uz vaiga spīd...

Bet cik jaudas,

Rij tā jaudas:

-         Nē,

Bez raudam tālāk ies!

Sākšu aši –

Redzat paši

Pirkstiņš burtā ieķēries!

Ojārs Vācietis „Lasīšana” [1;233]

Tev no burta uz burtu

Jālec ar acīm,

Bet rūķi ir mazi –

Tiem jālec ar abām kājām.

Un maucas uz kājām kā stīpa

Apaļais „O”.

Un aizķeras kāja

Aiz spurainā „F”,

Un  - plakš!” – gar zemi.

Bet tā jau iet tikai no sākuma.

Vēlāk no rīta līdz velam vakaram

Jau var veselai pasakai

Izlēkšot cauri.

Inese Zandere „Tu lasi.” [1; 231]

Tu izej no rīta uz saulainās ielas

Un atveras diena

Kā grāmata liela

Ir stariņi sīkie

Saulītes burti

Tu lasi – un gaisma ir pasaules stāsts.

Tu skaraidi pa peļķēm uz lietainās ielas

Un atveras mākoņu

Grāmata lielā

Ir lāsītes sīkās

Ūdeņu burti

Tu lasi – un lietus ir pasaules stāsts.

Tu raugies kā tumsa iznāk uz ielas

Un atveras vakars

Kā gramata lielā

Ir zvaigznītes sīkās

Debesu burti

Tu lasi – un nebeidzas pasaules stāsts.

Imants Lasmanis „ Lielā grāmata.” [1;234]

Mēs ar tēvu abi

Lasām gramatas.

Vienmēr uz to pusi

Man ir jāskatās.

Kāpēc viņam liela?

Tikko pacelt var.

Var tak tādu iedot

Palasīt man ar.

Tētis ir ar mieru

Abas samainīt,

Viņs jau varot arī

Manu palasīt.

Nu es esmu tētis!

Lai tik pabrīnās!

Bet kas tie par kāšiem?!

Esot formulas.

Mazliet nokaunējies,

Mainu atpakaļ.

Tā jau laikam iet tiem,

Kas uz ātro kaļ.

Tad nu norunājām:

-         Izturīgam būt!

Tikai tā es varu

Tāds kā tētis kļūt!

 Uldis Auseklis „ ***” [1;236]

Burtiņs skrien uz burtnīcām,

Zaķis skrien uz burkāniem,

Skrien un skrien, un saskrienas –

Budūks! –

Un nu abiem debess puses jūk.

Burtiņš ieskrien burkānos,

Zaķis ieskrien burtnīcās,

Un nu burtiņš lēkā burkānos,

Zaķis audzē ausis burtnīcām.

Valdis Lukss ”Pie tāfeles.” [1;240]

Pēkšņi –

Pat nobīties nepaspēju es –

Tramīgs jau stavu pie tafeles.

Sāk tad man likties,

Ka kurpes ir šauras,

Sāk tad man likties,

Ka bikses ir cauras,

Ka vakar vēl zināju šo un to,

Bet šodien vairs nezinu itin neko!

Skolotājs saka tad:

-         Uzraksti – „Logs”. –

Ņemu es krītu

Un uzrakstu: „Loks”...

Klase sāk čalot:

-         Nu tas tik ir joks!

Ar „g” taču rakstāms ir istabas logs

Bet es  -

Ņemu to ļaunā

Un krītu vēl dziļākā kaunā.

              Izmantotā literatūra.

1. „Bērniem skaitāmi dzejoļi”

         Bērnu dzejas antoloģija.

            Zvaigzne ABC, 504 lpp.

Jānis Baltvilks " Mī un Žē!"

A, Ā, B, C, Č un D

sarāpušies papardē.

E, Ē, F un G, un Ģ

paprdīti nozāģē.

H, I, Ī, J, K, un Ķ

Salīduši lapzeķē.

L, Ļ, M, N, Ņ, O, P

ņem to zeķi saziepē.

R, S, Š, T, U un Ū

lec un klaigā sētsvidū.

Malā stāvot V, Z, Ž

par to saka "Mī un žē!"

Ilga Rismane
Ābečnieks.
Kaķēns grāmatu
atver,
peli aiz astes
satver -
rauj no zīmējuma laukā,
sev ar ķepu
sviedrus slauka.

 - Pelēn, kā tu tiki
blakus burtu kāsim?
 - Mācies lasīt vārdus -
uzināsi.